Lasītāja stāsts par to, ka 12 gadu starpība starp vīrieti un sievieti dažkārt nav tikai skaitlis, bet divas pilnīgi atšķirīgas pasaules un izpratne par cieņu.
Ar Alīnu mēs iepazināmies sporta zālē tepat Rīgā. Es mēroju savus kilometrus uz skrejceliņa, bet viņa darbojās uz eliptiskā trenažiera man tieši blakus. Viņa pasmaidīja, es pasmaidīju pretī, un pēc treniņa mēs nejauši sākām sarunāties pie ūdens aparāta.
Viņa jautāja, vai es šeit trenējos bieži, un tā sākās mūsu pazīšanās, kas sākumā šķita tik daudzsološa un viegla.
Alīnai ir trīsdesmit gadu, viņa strādā par mārketinga speciālisti kādā IT uzņēmumā, bet man ir četrdesmit divi, un esmu inženieris lielā ražotnē. Divpadsmit gadu starpība man nešķita nekas īpašs.
Mēs abi esam pieauguši, izglītoti cilvēki, kuriem ir savas karjeras un nostabilizējusies dzīve. Toreiz es pie sevis nodomāju – kāda gan tam vecumam nozīme, ja mums ir interesanti kopā? Tomēr es smagi kļūdījos, jo atšķirība izrādījās daudz dziļāka par skaitli pasē.
Pirmo mēnešu vieglums un kopīgie mirkļi
Pirmie trīs mēneši pagāja nemanot. Mēs tikāmies pāris reizes nedēļā – gājām uz kino, vakariņojām Rīgas klusā centra kafejnīcās vai vienkārši staigājām pa Mežaparku.
Alīna bija ļoti enerģiska, dzīvespriecīga un ar viņu nekad nebija garlaicīgi. Viņa bieži ierosināja jaunus galamērķus vai pasākumus, un es ar prieku piekritu, jo man šķita, ka šis jaunības gars man nāk tikai par labu.
Mēs runājām par darbu, lasījām tās pašas grāmatas un kalām plānus vasarai. Attiecības attīstījās harmoniski, un man tiešām šķita, ka esmu saticis savu īsto cilvēku. Patiesībā tobrīd es pat iedomāties nevarēju, ka mūsu uzskati par pasauli un privātumu tik krasi atšķiras.
Pirmie nepatīkamie “sarkanie karodziņi” parādījās pamazām, un sākumā es tos mēģināju ignorēt, norakstot uz paaudžu atšķirībām.
Sīkumi, kas sāka kļūt par traucēkli
Aptuveni pēc trim mēnešiem mēs sēdējām kādā kafejnīcā, un Alīna, rādot man telefonu, sāka smieties par kādu TikTok video. Tur kāds jaunietis taisīja dīvainas grimases un dejoja pie skaļas mūzikas.
Es paskatījos, bet nesapratu, kur tur slēpjas joks. Kad es viņai to pateicu, viņa tikai nosmējās un noteica: “Tu jau esi drusku vecītis, tev tas nepielips.”
Tajā brīdī es sajutu tādu kā nepatīkamu pieskārienu, bet neko neteicu. Taču ar laiku šādu gadījumu kļuva arvien vairāk. Alīnai patika filmēt visu – mūsu vakariņas, saulrietus, pat to, kā mēs braucām mašīnā.
Kādā brīdī, kad devāmies uz manu vasarnīcu pie Saulkrastiem, viņa pieprasīja, lai es kaut ko pasaku viņas “story” video sekotājiem. Es vadīju auto un atteicu, bet viņa tikai turpināja: “Nu neesi nūģis, pasaki vismaz čau!”
Vēlāk es redzēju, ka šis video ir publicēts ar parakstu “Mans mazulītis pie stūres”. Man ir četrdesmit divi gadi, esmu inženieris ar lielu atbildību, bet viņa mani sauca par “mazulīti”.
Tāpat viņa mēdza mani saukt par “muļķīti”, ja es kaut ko nesapratu vai biju aizmirsis nopirkt pienu. Kad mēģināju paskaidrot, ka man tas šķiet pazemojoši, viņa tikai atvairīja: “Ai, nepārspīlē, tu esi pārāk nopietns.”
Vakars, kas kļuva par kulmināciju
Lūzuma punkts pienāca maijā, kad Alīnas draudzenei Katrīnai bija dzimšanas dienas ballīte. Viesu bija daudz, lielākoties visi vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Tur skanēja skaļa mūzika, un sarunas grozījās ap tēmām, kas man bija pilnīgi svešas – influenceri, seriālu mēmes un joki, kurus es nesapratu. Es jutos kā svešinieks savās mājās.
Tad sākās spēle “Patiesība vai risks”. Kad pienāca Alīnas kārta, viņai uzdeva “risku” – nofilmēt video, kurā viņa mani noskūpsta, un ielikt to sociālajos tīklos ar parakstu “Mans papiks”.
Visi apkārtējie smējās, bet Alīna jau stiepās pēc telefona. Kad es atteicos piedalīties šajā izrādē, viņa sāka mani kaunināt citu priekšā: “Serž, tas ir tikai joks! Neesi tāds sausiņš!”
Es viņai mēģināju paskaidrot, ka man šis vārds un publiskā izrādīšanās šķiet aizvainojoša, bet mani neviens nedzirdēja. Es izgāju ārā uz balkona, lai ieelpotu svaigu gaisu un saprastu, kā es līdz tam esmu nonācis.
Tajā brīdī man kļuva skaidrs – mēs neesam vienkārši dažāda vecuma, mēs dzīvojam dažādās realitātēs.
Atklātā saruna mājupceļā
Mēs braucām mājās pilnīgā klusumā. Alīna bija apvainojusies, bet es jutu, ka man beidzot ir jāpasaka tas, ko domāju. Kad bijām piebraukuši pie mājas, es teicu: “Alīna, mums ir jārunā. Šodien es sapratu, ka mēs dzīvojam pilnīgi dažādās pasaulēs.”
Viņa neizpratnē vaicāja, ko es ar to domāju. Es paskaidroju, ka viņai ir svarīgi sekotāju laiki, video un tas, kā mēs izskatāmies svešu cilvēku acīs, bet man vissvarīgākā ir cieņa, privātums un miers.
Tas, kas viņai šķiet nevainīgs joks, man ir cieņas aizskārums. Es nevēlos būt kāda “projekts” vai TikTok personāžs ar muļķīgām iesaukām.
Alīna sāka raudāt un teica, ka nav gribējusi mani sāpināt, taču viņa joprojām uzskatīja, ka esmu “pārāk nopietns”. Tajā brīdī es sapratu, ka mēs varam mīlēt viens otru, bet mēs nekad nespēsim saprasties, jo mūsu vērtību pamats ir pārāk atšķirīgs.
Viņa vēlējās spēlēties, bet es vēlējos dzīvot īstu dzīvi bez kamerām un publiskiem vērtējumiem.
Kāpēc mēs šķīrāmies un ko es sapratu
Nākamajā dienā mēs mierīgi izšķīrāmies. Bez bļaušanas, bez skandāliem. Viņa uzrakstīja ziņu, ka es esmu labs cilvēks, bet mēs vienkārši esam par daudz dažādi. Un viņai bija taisnība.
Tagad, pēc četriem mēnešiem, es saprotu, ka problēma nebija gadu starpībā kā tādā, bet gan dzīves prioritātēs.
Trīsdesmit gados Alīnai vēl ir svarīgi būt pamanītai un saņemt apstiprinājumu no malas. Savukārt man četrdesmit divos gados daudz dārgāks ir mans iekšējais miers un tas, kā es jūtos savās mājās.
Es nevēlos, lai mani sauc par “mazulīti” tikai tāpēc, ka tas kādam šķiet mīļi, ja es tajā pašā laikā jūtos pazemots.
Šī pieredze man iemācīja, ka attiecības nav tikai kopīgas brīvdienas vai treniņi zālē. Tas ir jautājums par to, vai mēs cienām otra robežas un vai mēs runājam vienā valodā.
Es sapratu, ka nevaru un negribu mainīt savu būtību tikai tāpēc, lai iekļautos kāda cita virtuālajā realitātē. Cieņa un privātums man ir svarīgāki par jebkuru “trendu”.
Secinājumi par dzīves vērtībām
Šis stāsts liek uzdot vairākus jautājumus par to, cik svarīgas attiecībās ir robežas. Vai vīrietim ir taisnība, ka viņš nevēlējās samierināties ar šādu attieksmi, vai arī viņš tiešām bija pārāk jūtīgs?
Manuprāt, cieņa nav atkarīga no vecuma, bet gan no tā, cik ļoti mēs ieklausāmies savā partnerī. Ja viens saka, ka viņam kaut kas sāp vai šķiet pazemojošs, otram nevajadzētu to nosaukt par “pārspīlēšanu”.
Dzīvē mēs visi saskaramies ar dažādiem posmiem, un reizēm šie posmi vienkārši nesakrīt. Tas nenozīmē, ka kāds ir slikts, tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgi cilvēki, kuriem ir līdzīga izpratne par to, kas ir dārgs un sargājams.
Miers mājās un abpusēja cieņa ir tie pamati, uz kuriem būvēt kaut ko paliekošu, un ja to nav, tad nekāda “jaunības dzirksts” nespēs glābt attiecības ilgtermiņā.
Mācīties cienīt otra privātumu un nopietnību ir tikpat svarīgi kā mācīties priecāties par sīkumiem. Galu galā mēs katrs esam pelnījuši būt kopā ar kādu, kurš mūs redz tādus, kādi esam, nevis tādus, kādus mūs gribētu redzēt savā telefona ekrānā.
